Kā norāda OECD eksperti , lai nodrošinātu augstas kvalitātes izglītību, tam ir nepieciešami attiecīgi finanšu resursi, taču tam ir jābūt sabalansētam arī ar citiem pieprasījumiem pēc sabiedriskā finansējuma un kopējo nodokļu slogu. Vidēji OECD valstīs visvairāk tiek investēti naudas līdzekļi tieši augstākajā izglītībā. Tas arī nozīmē, ka izglītības sistēma pieprasa pasniedzējus ar augstāku kvalifikāciju un attiecīgi darba samaksai būtu jābūt augstākai. Savukārt profesionālajai izglītībai ir nepieciešami lielāki līdzekļi nekā vispārējai izglītībai, kas saistīts ar nepieciešamību iegādāties iekārtas un infrastruktūru tieši profesionālajā izglītībā. Vidēji OECD valstīs izdevumi izglītībai uz vienu studentu 2020.gadā saglabājās tādā pašā apmērā kā 2019.gadā, neskatoties uz nepieciešamajiem pielāgojumiem COVID-19 pandēmijas ietekmē. Taču ir arī izņēmumi, tā, piemēram, Lietuvā izdevumi izglītībai (no pamatizglītības līdz augstākajai) pieauga par 13,7%.
Kopējie izdevumi izglītībai Latvijā ir salīdzināmi ar citām valstīm, jo OECD rēķina, piemērojot pirktspējas paritātes indeksu (PPI). Ja Luksemburgā tērē vairāk nekā 25 000 USD uz vienu skolēnu vidējā izglītībā, tad Latvijā tie ir aptuveni 8000 USD vispārējā vidējā izglītībā un 11 000 USD profesionālajā izglītībā. Tas ir mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā un OECD valstīs. OECD norāda, ka profesionālajā izglītībā izmaksām būtu jābūt lielākām nekā vispārējā vidējā izglītībā, jo praktiskais darbs ir jāvelta mazākam studentu skaitam, taču tiešas korelācijas nav novērojamas. Kā norāda OECD, izglītības finansējuma rādītāju apkopošana ir sarežģīts uzdevums, jo datu avoti ir vairāki un katram izglītības līmenim atsevišķi, taču nereti finansējuma avoti nav nodalīti atsevišķi vispārējai vidējai izglītībai un profesionālajai, turklāt jāņem vērā, ka pasniedzēji var pasniegt abās izglītības iestādēs. Izglītībā būtu iekļaujami arī dati par audzēkņu/ praktikantu darba vadītāju izmaksām (atalgojumu) uzņēmumos – tas attiecas uz darba vidē balstītām mācībām. Latvija ir to valstu skaitā, kur tiek nodalīts finansējums vispārējai vidējai izglītībai un profesionālajai izglītībai. Līdz ar to viens no izaicinājumiem ir veicināt OECD valstis ieviest vienotu profesionālās izglītības finansējuma uzskaiti.
Vidēji OECD valstīs izdevumi uz vienu studentu vispārējā vidējā izglītībā veido 11 400 USD, salīdzinājumam tie ir 13 200 USD profesionālās izglītības programmās.
Vērtējot studentu un pasniedzēju skaita attiecību, lielāki izdevumi uz vienu studentu saistīti ar mazāku studentu skaitu uz vienu pasniedzēju, tas var sekmēt individualizācijas pakāpi un attieksmi pret studentiem, norāda OECD. It sevišķi tas ir svarīgi profesionālajās izglītības programmās, kur individualizētai praksei un praktiskai apmācībai ir lielāka nozīme. Profesionālās izglītības programmās sagaidāms, ka būs mazāka studentu pasniedzēju attiecība, taču OECD nekonstatē korelāciju ar lielākiem izdevumiem. Tikai 11 valstīs no 22 valstīm, par kurām ir pieejami dati, ziņo, ka profesionālajās izglītības programmās ir mazāks studentu skaits uz vienu pasniedzēju nekā vispārējās izglītības programmās. Turklāt minētās 11 valsts nav tās, kurās būtu konstatēta lielāka izmaksu atšķirība starp abiem izglītības veidiem. Līdz ar to var būt, ka profesionālās izglītības iestāžu pasniedzēji ir sliktāk atalgoti nekā vispārējās izglītības pedagogi.
OECD savā ziņojumā norāda, ka Latvija ir interesants gadījums, jo audzēkņu skaits uz vienu pasniedzēju profesionālajā izglītībā ir divreiz lielāks nekā vispārējā izglītībā. Tā ir lielākā atšķirība starp visām OECD dalībvalstīm. OECD to skaidro ar to, ka, iespējams, profesionālās izglītības programmas ir vairāk balstītas uz praktiskajiem darbiem, proti, profesionālās izglītības audzēkņi lielu daļu mācību laika pavada ārpus izglītības iestādes. Neskatoties uz to, finansējums profesionālajā izglītībā ir lielāks nekā vispārējā vidējā izglītībā, tuvu tai attiecībai kā tas ir vidēji OECD. Vēl viens apstāklis, kas izskaidro atšķirības no OECD vidējā ir fakts, ka Latvija ir spējusi uzskaitīt izdevumus saistībā ar darba vidē balstītām mācībām.
Attiecībā uz darba samaksu pedagogiem, tad vidēji OECD valstīs tie ir 7 700 USD gadā pamatizglītībā, 8 700 USD vidējā izglītībā un 11 200 USD augstākajā izglītībai, darba samaksai pieaugot līdz ar izglītības līmeni. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka augstākās izglītības pasniedzējiem ir nepieciešama augstāka kvalifikācija, t.i., zinātniskais grāds, kuru savukārt var iegūt vairāk investējot laiku un līdzekļus savā izglītībā. Latvija starp OECD valstīm ierindojas gandrīz pašās beigās, atpaliekot gan no ES25, gan OECD valstu vidējā. Autores ieskatā OECD dalībvalstis ir grūti salīdzināt, jo to attīstības diapazons ir pārāk plašs. Tā, piemēram, Nīderlandē starp viss izplatītākajām pasniedzēju kvalifikācijām pedagogu darba samaksa vispārējā vidējā izglītībā sākas ar 48 662 eiro, savukārt profesionālajā izglītībā tie ir 54 232 USD. Salīdzinājumam Čīlē, Kolumbijā un Turcijā, kas arī ir OECD dalībvalstis, izdevumi uz vienu pilnas slodze pedagogu vispārējā vidējā izglītībā ir 4 000 USD. Lai datus tomēr varētu salīdzināt, tie ir izteikti pēc IKP pirktspējas paritātes indeksa (PPI). Pēc PPI Latvijas ierindojas starp Lietuvu un Igauniju.
Kā raksta OECD savā ziņojumā, tad politikas īstenotāji ir ieinteresēti, kāda ir attiecība starp ieguldītajiem finanšu līdzekļiem un izglītības sistēmas rezultātiem. Līdz ar to liela nozīme ir ne tikai viena gada izdevumiem, bet kumulatīvajam uzkrājumam, kurš ir investēts izglītībā, jo izglītības ilgums var atšķirties. OECD ieskatā salīdzināma ir pamatizglītība un vidējā izglītībā, kur vidējais vecums pamatā ir no 6 līdz 15 gadiem. Kumulatīvais uzkrājums šajā vecuma grupā vidēji OECD valstīs ir 112 100 USD, taču šis skaitlis ļoti variē starp bagātajām OECD dalībvalstīm un nabadzīgākajām valstīm. Tā, piemēram, Austrijā, Dānijā, Islandē, Luksemburgā un Norvēģijā kumulatīvie izdevumi visa mācību cikla garuma uz vienu studentu sasniedz 150 000 USD, tai pat laikā Kolumbijā, Rumānijā un Turcijā tie ir mazāk par 50 000 USD. Latvijā tie ir nepilni 72 000 USD.
Tāpat finansējums būtiski atšķiras pēc privātā vai publiskā finansējuma un izglītības līmeņa. Vidēji OECD kopējie izdevumi valsts izglītības iestādēs no pamatizglītības līdz pat augstākajai izglītībai veido 12 600 USD uz vienu studentu, salīdzinājumam privātajās izglītības iestādēs tas ir tikpat daudz – 13 000 USD. Taču, kā norāda OECD, būtiskas atšķirības ir novērojamas Bulgārijā, Latvijā, Nīderlandē un Turcijā, kur izdevumi privātajās institūcijās ir vismaz par 70% augstāki nekā sabiedriskajās. Salīdzinājumam tādās valstīs kā Čehija, Luksemburga un Jaunzēlande izdevumi privātajās institūcijās ir vismaz par 40% mazāki nekā valsts institūcijās. Taču jāņem vērā, ka valsts finansējums nonāk sabiedriskajās institūcijās, taču dažas valstis tērē lielu daļu līdzekļu privātajās izglītības iestādēs un vidēji finansējums ir gandrīz vienāds uz vienu studentu.
Vispārēja skolu slēgšana saistībā ar COVID-19 pandēmiju 2020. gadā lielākoties visās OECD valstīs bija saistīta ar izdevumu palielināšanos, secina OECD. Tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem, kas ietekmēja izdevumus. Tā, piemēram, izglītības iestādēm bija jānodrošina resursi un atbalsts, lai nodrošinātu studentiem nepārtrauktu piekļuvi izglītībai. Arī pedagogu un pasniedzēju algas palika nemainīgas, jo vajadzēja turpināt mācības, izmaksas pat palielinājās, nodrošinot piemaksas pedagogiem par papildu sagatavošanos attālinātajam darbam. Piemēram, Lietuvā izdevumi izglītībai no pamatizglītības līdz par augstākajai izglītībai 2020. gadā attiecībā pret 2019. gadu palielinājās par 7%, neskatoties uz to, ka studentu skaits bija samazinājies. Tas arī ir lielākais izrāviens starp OECD valstīm. Latvija ir vienīgā starp OECD valstīm, kur gan finansējums, gan pilna laika studentu skaits palika nemainīgs 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu. Salīdzinājumam Igaunijā izdevumi izglītībai nedaudz palielinājās. Vislielāko finansējuma kritumu piedzīvoja Meksika, Turcija un Ungārija.
Latvijā kopējie izdevumi uz vienu studentu pēc pirktspējas paritātes indeksa augstākajā izglītībā 2020. gadā saglabājās 2019. gada līmenī (11 114 USD un 11 325 USD). Tāda pati situācija ir novērojama visos izglītības līmeņos.
Savukārt izdevumi uz vienu izglītojamo 2021. gadā attiecībā pret 2020. gadu, sākot ar pamatizglītību līdz augstākajai izglītībai, palielinājās Dānijā (iepriekšējā gadā bija kritums), Vācijā, Jaunzēlandē, Slovēnijā, Spānijā un Turcijā, savukārt samazinājās Horvātijā un Lietuvā, palika nemainīgi Zviedrijā iepriekšējā gadā kritums). Visās valstīs bija novērojams finansējuma pieaugums pamatizglītībā un vidējā izglītībā (izņemot Lietuvu) no 0,4% Zviedrijā līdz pat 7,7% Slovēnijā. Attiecībā uz augstāko izglītību bija novērojama pretēja situācija, lielākoties visās OECD valstīs bija izdevumu samazinājums uz vienu studentu.
Horvātija, Dānija un Turcija bija vienīgās valstis, kur izdevumi uz vienu studentu palielinājās gan pamatizglītībai, gan vidējai izglītībai, gan augstākajai izglītībai. Turpretim Lietuvā izdevumi visās izglītības grupās samazinājās.
Viss izdevums “Education at a Glance 2023” ir pieejams šeit: https://www.oecd.org/education/education-at-a-glance/
Linda Romele,
Eksperte izglītības un nodarbinātības jautājumos,
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība