Pēc bēdīgi slavenās 2008. gada finanšu krīzes tika secināts, ka strukturālas reformas nevar atlikt, pat ja šķiet, ka nav īstais laiks, un budžets ir ierobežots. Šis princips šodien ir īpaši aktuāls, kad tiek apspriests jaunais skolu finansēšanas modelis “Programma skolā”.
Manuprāt, mūsu šā brīža situācija skaidri parāda vienu būtisku atziņu, kuru var izmantot kā spēcīgu argumentu – atlikt lietas uz nenoteiktu laiku nozīmē tikai vēl vairāk attālināt risinājumu. Jo ilgāk mēs kavējamies, jo ilgāk saglabājas problēma, un tās risinājums kļūst arvien sarežģītāks un dārgāks.
Latvijā jau ilgstoši pastāv daudz ar izglītības sistēmu saistītu problēmu, ko vairs nevar ignorēt. Pirmkārt, trūkst motivētu pedagogu. Algu līmenis daudzās mazajās skolās, īpaši reģionos, neļauj ne tikai nodrošināt kvalitatīvu izglītību skolēniem, bet arī piesaistīt un noturēt kvalificētus pedagogus. Tas rada situāciju, ka jaunie skolotāji vai nu paliek strādāt Rīgā un citās lielās pilsētās, vai arī vispār pārprofilējas.
Bet mums kā valstij ir jārūpējas par tiem bērniem, kuri dzīvo laukos, jo viņi ne ar ko neatšķiras no tiem bērniem, kas dzīvo Rīgā, un viņiem arī jāsniedz iespēja iegūt kvalitatīvu izglītību.
Otrkārt, pastāv akūts cilvēkresursu trūkums stratēģiski svarīgās nozarēs, piemēram, STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierija, matemātika) jomā. Latvijai ir nepieciešami inženieri, programmētāji, ķīmiķi un farmaceiti, tomēr šādu speciālistu trūkums kavē gan inovācijas, gan augstvērtīgu produktu ražošanu. Izglītības sistēma spēlē būtisku lomu katras valsts cilvēkresursu attīstībā, taču pašreizējā Latvijas izglītības sistēma nespēj pienācīgi veicināt šā mērķa īstenošanu.
Ja pedagogu un izglītības sistēmas finansēšanas reforma kavēsies, valsts cilvēkkapitāla kvalitāte turpinās pasliktināties. Pašreizējais darba tirgus to jau izjūt – mūsu uzņēmumi jau tagad spiesti piesaistīt darbiniekus no ārvalstīm kadru trūkuma dēļ, un tas nav ilgtspējīgs risinājums. Darba devēji ir spiesti strauji paaugstināt algu darba resursu trūkuma dēļ. Rezultātā pēdējos gados plaisa starp produktivitātes un darba samaksas pieaugumu arvien pieaug, kas mazina Latvijas konkurētspēju.
Mums ir skaidri jāsaprot, ka problēma ar izglītības kvalitāti un pedagogu trūkumu ne tikai paliks, bet arī palielināsies. Demogrāfija mums pagaidām neuzlabojas, un skolotāju motivācija diez vai pieaugs pati no sevis, bez darba samaksas pieauguma.
Jā, stratēģija par cilvēkkapitāla attīstību jau ir izstrādāta. Tiesa, šobrīd tā ir "iestrēgusi" valdības gaiteņos un, cik man zināms, vēl nav pieņemta. Taču pat tad, ja mums būs vislabākās stratēģijas, tās paliks tikai uz papīra, ja tām netiks nodrošināts finansējums. Ar regulējumu atcelšanu vai birokrātijas mazināšanu vien problēmu atrisināt nevar. Ir nepieciešami reāli ieguldījumi, jo bez pietiekama finansējuma un skolotāju motivācijas jebkura stratēģija būs lemta neveiksmei. Tāpēc es domāju, ka atlikt skolu finansēšanas reformu vairs nav ieteicams. Mēs visi piekrītam, ka mūsu budžeta pirmā prioritāte ir aizsardzība, taču tas nenozīmē, ka mums ir jāaizmirst par izglītības pilnveidošanu.
Cik daudz jaunais skolu finansēšanas modelis maksās valsts budžetam?
No publiski pieejamā, informatīvā ziņojuma izriet – ja jaunais skolu finansēšanas modelis tiktu ieviests no 2025. gada 1. septembra, tad no valsts budžeta papildu būtu nepieciešami 41,6 miljoni eiro 2025. gadā un turpmāk ik gadu 124,6 miljoni eiro. Lai labāk izprastu plānotos izdevumus, varam tos salīdzināt ar iekšzemes kopproduktu (IKP) faktiskajās cenās, kāds tiek prognozēts 2025. un 2026. gadam. Prognozes liecina, ka 2025. gadā izdevumi 41,6 miljonu eiro apmērā veidotu 0,1 % no IKP, kas atbilst fiskālās nodrošinājuma rezerves apjomam fiskālo risku segšanai. Savukārt 2026. un 2027. gadā šī summa sasniegtu 0,3 % no IKP. Salīdzinājumam, valsts izdevumi izglītībai kopumā 2025. gadā tiek plānoti 2,8 % apmērā no IKP, bet 2026. un 2027. gadā attiecīgi 2,5 % un 2,4 % no IKP.
Ja analizējam plānotos izdevumus attiecībā pret kopbudžeta izdevumiem, 2025. gadā 41,6 miljoni eiro veidotu aptuveni 0,2 %. Taču 2026. un 2027. gadā šī summa pieaugtu līdz 124,6 miljoniem eiro jeb ap 0,7 % no kopbudžeta izdevumiem. Tikmēr kopumā izdevumi izglītībai no kopbudžeta 2025. gadā veidos 7,2 %, bet 2026. un 2027. gadā tie būs 6,9 % no kopbudžeta.
Svarīgi uzsvērt, ka pēc šā modeļa ieviešanas tiek plānots turpināt pedagogu darba samaksas principu pilnveidi arī pirmsskolas, profesionālās ievirzes un interešu izglītības programmās, kas prasīs papildu finansējumu.
Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar jaunajiem Eiropas Savienības fiskālajiem noteikumiem, kas stājās spēkā 2024. gada aprīlī, Latvijai ir saistoša budžeta izdevumu pieauguma trajektorija. Tas nozīmē, ka pie esošajām prognozēm papildu finanšu resursu piešķiršanas iespējas turpmākajos gados būs ierobežotas. Izvērtējot reformas finansējuma avotus, es ceru uz straujāku ekonomikas izaugsmi, kas ir paredzēta valdības nākotnes plānos, un budžeta ienākumu attiecīgo pieaugumu.
Tā nav tikai izglītības nozares problēma
Skolu finansēšanas modeli nevar uztvert šauri, tikai kā “izglītības problēmu”. Kvalitatīva izglītība ir pamats visas tautsaimniecības izaugsmei. Ja Latvijā nebūs izglītotu speciālistu, cietīs visas nozares – no ražošanas un IT līdz inovācijām un zinātnei.
Piemēram, Latvijas uzņēmēji jau tagad saskaras ar speciālistu trūkumu augstas pievienotās vērtības produktu izstrādē, piemēram, dronu ražošanā, IT vai mākslīgajā intelektā. Šāda situācija attur investorus, jo viņi ne tikai novērtē projekta kopējās izmaksas, bet arī darbaspēka pieejamību un kvalitāti.
Savukārt, ja cilvēkkapitāls tiek pienācīgi attīstīts, tas rada ķēdes reakciju visā ekonomikā – aug produktivitāte, pieaug investīcijas, palielinās nodarbinātība un līdz ar to arī iekšzemes kopprodukts.
Izglītība ir viens no tiem ieguldījumiem, kas ne tikai atmaksājas, bet dod “peļņu” ilgtermiņā. Jaunais finansēšanas modelis “Programma skolā” veicina taisnīgāku resursu sadali, skolotāju motivācijas pieaugumu un kvalitatīvāku izglītību visā Latvijā. Tas var kļūt par pamatu kvalificētākam darbaspēkam, kas spēj nodrošināt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu.
Taču ir skaidrs, ka sistēmu nevar mainīt uzreiz. Tas prasa laiku – ir nepieciešams izaudzināt nākamo paaudzi ar augstu sagatavotības līmeni, un tas nenotiek ātri. Ir jārēķinās, ka no jauna finansēšanas modeļa nevar gaidīt tūlītējus brīnumus. Uzskatu, ka pārmaiņas notiks pakāpeniski, bet svarīgākais ir tas, lai finansēšanas modeļa ieviešana notiktu paralēli pedagogu kvalitātes uzlabošanai, kas, savukārt, ir atkarīga no augstskolu attiecīgo studiju programmu pilnveidošanas.
Protams, būtiska ir arī pedagogu prestiža celšana. Algas ir nozīmīgs faktors, bet tikpat svarīgi ir mainīt sabiedrības attieksmi. Šeit svarīga loma ir masu medijiem, žurnālistiem, politiķiem un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā. Ir jāveicina izpratne par pedagogu nozīmīgo lomu un vērtību, lai kopīgi celtu šo profesiju sabiedrības acīs.
Tālejoši rezultāti, piemēram, inovāciju un konkurētspējas attīstība, protams, nebūs redzami uzreiz. Taču, ja tagad ieviesīsim pārmaiņas, tad vietējie speciālisti ar laiku nodrošinātu Latvijas cilvēkkapitāla trūkuma mazināšanu.