Līdz ar sabiedrības un tehnoloģiju transformāciju skolotāja profesijas prestižs ir mainījies, taču tās nozīmība nav mazinājusies, drīzāk ir parādījusies iespēja pārtapt no zināšanu nesējiem par cilvēkiem, kas veicina domāšanas dziļumu un komunikācijas kvalitāti. Taču tam pedagogiem vajag laiku un iespēju eksperimentēt, kā arī reflektēt par inovācijām.
Globāli visi turpina apgalvot, ka skolotājs ir ļoti svarīgs, bet realitātē tā vairs nav profesija, ko izvēlas kā prioritāti, salīdzinot ar to, kā tas bija, piemēram, pirms gadiem piecdesmit vai sešdesmit. Tad skolotājs bija viena no populārākajām profesijām, ko jaunieši izvēlējās. Tagad diemžēl tā nav, tāpēc aktualizējas jautājums par kopējo profesijas prestižu, kas ir komplekss un sistemātisks process.
Pedagogu profesijas prestiža veicināšana ietver izglītības darbinieku atbildību par savu profesionālo darbību, valdības nostāju sociāli atbildīgas politikas veidošanā, sabiedrības izpratni un kopējo publisko naratīvu, kur pārejam no “viss ir slikti” uz sarunu par izglītības jēgu un skolotāja nozīmi šodien un nākotnē. Taču tas, manuprāt, ir iespējams tikai tad, ja esam sakārtojuši pamatus – atalgojumu. Attiecīgi – lai bažas par atalgojumu vairs nav dominējošais jautājums dienaskārtībā. Pretējā gadījumā riskējam ar to, ka pedagogu skaits joprojām samazināties un mēs turpināsim runāt par trūkstošo finansējumu un pārslodzēm, nevis domāsim, kā ieviest jauninājumus un uzlabot kvalitāti, kā veidot tādu izglītības sistēmu, kas atbilst arī darba tirgus vajadzībām.
Skolotāja profesija mūsdienās ir dinamiska, tajā ir būtiska stabila inovāciju kultūra. Tas nozīmē, ka skolotājiem nepieciešams laiks, lai eksperimentētu ar jaunām metodēm. Piemēram, vienu vai divas reizes nedēļā tikties ar kolēģiem, apspriest un testēt idejas, reflektēt par veiksmēm un neveiksmēm un gūtajiem rezultātiem, veidojot kopēju izglītības stratēģiju. Šī pieeja nav utopiska – tā tiek īstenota Igaunijā, Somijā un citviet pasaulē.
Tāpat jāņem vērā, ka mākslīgais intelekts ietekmē intelektuālo profesiju dinamiku, un izglītības sistēma nav izņēmums. Nākotnē skolotāja centrālais uzdevums nebūs zināšanu transmisija, bet gan skolēnu sociāli emocionālo prasmju un kritiskās domāšanas attīstīšana, gudri izmantojot jaunās tehnoloģijas, iedziļinoties tajās.
Izglītības filozofijā ir vērojama atgriešanās pie tradicionālām vērtībām, piemēram, atmiņas treniņa un dzejoļu mācīšanās no galvas, kas attīsta disciplīnu un domāšanu. Pilnīgi iespējams, ka drīzumā varam atgriezties pie mutvārdu eksāmeniem, jo tikai tā varēs pārbaudīt, vai mācību saturs patiešām ir apgūts un nav tikai mākslīga intelekta ģenerēts.
Līdz šim uzsvars tika likts uz informācijas apgūšanu, taču nākotnē būtiskākas būs prasmes kritiski analizēt, empātiski sadarboties un saglabāt humānās vērtības. Izglītība nevis konkurēs ar tehnoloģijām, bet drīzāk mācīs, kā tehnoloģijas izmantot jēgpilni, un skolotāji kļūs par sava veida sabiedrības vērtību balstu – cilvēkiem, kas veicina domāšanas dziļumu un komunikācijas kvalitāti.
Lai to panāktu, skolotājiem kā iedvesmojošiem līderiem un inovatīvu risinājumu autoriem jāveicina tādas paaudzes veidošanās, kura izprot gan tehnoloģiju iespējas, gan tās robežas. Šī transformācija ir izaicinājums, taču arī unikāla iespēja izglītības sistēmai kļūt par sabiedrības attīstības dzinējspēku. Šāda pieeja ļauj skatīt izglītību ne tikai kā zināšanu nodošanu, bet arī kā rīku, ar ko veidot gudru, empātisku un tehnoloģiski prasmīgu nākotnes sabiedrību.
Tomēr patlaban Latvijas skolotāji bieži vien ir pārslogoti ar burtnīcu labošanu un administratīvo darbu, kas liedz īstenot kvalitatīvu pedagoģisku inovāciju. Prioritāšu pārvērtēšana un skaidri strukturētas darba stundas skolotājiem ir būtisks nākamais solis. To nevarēs izdarīt, kamēr norit cīņa par katru skolēnu, kamēr tikai lielākas klases un lielāks bērnu skaits nozīmēs konkurētspējīgu atalgojumu.
Kādreiz skolotājs bija viena no centrālajām figūrām sabiedrībā kā zināšanu avots un informācijas tālāknesējs, taču pašlaik šo lomu var pildīt arī tehnoloģijas. Mūsdienās šī autoritāte pedagogiem vairs netiek piešķirta automātiski, tā ir jānopelna, jo arī sabiedrība ir kļuvusi egalitārāka, un tajā dominē nopelnītās autoritātes princips.
“Pelnīt” autoritāti nozīmētu profesionāla viedokļa paušanu un aktīvu dalību sabiedrības diskusijās. Kā piemērs kalpo akadēmiķu un biedrību iniciatīvas, kas caur medijiem un publiskajām debatēm nostiprina ne tikai konkrētu personu, bet arī visas profesijas autoritāti. Taču ne visi skolotāji ir gatavi šādai publiskai lomai, tāpēc nepieciešams izglītot pedagogus par to, kā komunicēt savas idejas plašākai sabiedrībai, vienlaikus mazinot bailes no negatīva publicitātes spiediena.
Noteikti ir vairāk jāsvin un jāizceļ skolotāju panākumi, piemēram, Latvijas Universitātē nesen tika godināts “Latvijas gada skolotājs”. Lielisks pasākums, kurā varēja redzēt, cik mūsdienīgi, gudri un atraktīvi cilvēki strādā skolā.
Tajā pašā laikā citu valstu pieredze rāda, ka profesijas prestiža veicināšanā svarīga loma ir arī valstij, turklāt ne tikai piešķirot budžeta līdzekļus atalgojumam. Piemēram, Somijā valsts līmenī aktīvi tiek popularizēts skolotāja tēls, lai veicinātu uzticību skolotāju darbam un kompetencēm. Bet atkal – to Latvijā varētu darīt tad, ja mums būtu sakārtoti paši pamati, jo pretējā gadījumā tas ir milzis uz māla kājām.