Skolu tīkla sakārtošana ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai nodrošinātu kvalitatīvas izglītības pieejamību ikvienam izglītojamajam, neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa un skolas atrašanās vietas. Vienlaikus tā ir iespēja pedagogiem saņemt augstāku atalgojumu un stabilitāti. Strādājot pilnas slodzes darbu vienā izglītības iestādē, nevis manevrējot starp vairākām skolām, skolotājiem būtu vairāk laika, ko veltīt dažādu ideju realizēšanai. Rezultātā iegūtu arī skolēni un izglītības kvalitāte kopumā.
Ikdienas rūpes un cīņa par izdzīvošanu viennozīmīgi kavē radošumu un samazina laiku, ko varam veltīt, lai ģenerētu un īstenotu jaunas idejas un dažādotu mācību procesu. Skolu tīkla sakārtošana, kas rezultētos ar pilnas slodzes darbu vienā izglītības iestādē, lielai daļai pedagogu atvieglotu ikdienas plānošanu un sniegtu iespēju pievērsties dažādu ideju realizēšanai. Nav noslēpums, ka daudzi pedagogi ir radoši un ideju bagātu, taču ikdienas skrējienā tam ir grūti atrast laiku.
Šobrīd ir saturiski laba un adekvāta izglītības kvalitāte, tomēr nereti trūkst stabilitātes – kā skolotājiem, tā arī skolēniem. Ja priekšmetu skolotāji ir skolā visu laiku, ne tikai dažas stundas nedēļā vai retāk, tas sniedz iespēju arī skolēniem uzdot papildus jautājumus, konsultēties un veidot ciešāku sadarbību ar pedagogu.
Skolu tīklu sakārtošanu jāskata kopsummā ar jauno finansējuma modeli, proti, līdz ar jaunā mācību gada sākumu 1. septembrī valsts finansējumu pedagogu darba samaksai plānots aprēķināt un pārskaitīt pašvaldībām, kuras to tālāk sadalīs izglītības iestādēm. Šis modelis ļaus pašvaldībām izvērtēt savu izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas aktualitāti, jo tieši vietvaras vislabāk pārzina situāciju katrā reģionā un katrā skolā - pašvaldības gluži vienkārši ir tuvākas iedzīvotājiem. Pozitīvi, ka vairākas pašvaldības jau pirms vairākiem gadiem ir īstenojušas pētījumus par skolu tīkla optimālo modeli, tomēr administratīvi teritoriālās reformas rezultātā daļā pašvaldību ir paplašinājies to pakļautībā esošo vispārējās izglītības iestāžu tīkls, tāpēc tagad ir svarīgi izvēlēties atbilstošāko loģistiku, nodrošināt bērniem iekļaujošu, modernu izglītības vidi un pedagogiem – lielāku finansiālu un metodisku atbalstu.
Optimizācijas mērķis nav “aizslēgt”, bet gan veicināt kvalitāti. Piekrītu, ka 1. līdz 6. klases posmā ir būtiski, lai izglītību varētu iegūt pēc iespējas tuvāk mājām, savukārt, posmā no 7. līdz 12. klasei ir vairāki citi izaicinājumi, jo izglītības procesā tiek iesaistīti aizvien vairāk priekšmetu skolotāju. Katrā pašvaldībā ir jāvērtē visa novada izglītības iestāžu tīkls un skolēnu un pirmsskolēnu iespējas gūt kvalitatīvu izglītību, tostarp, vai pietiek pedagogu un tuvumā ir citas alternatīvas jeb iespēja apgūt izglītību blakus skolā. Tīkla sakārtošana nozīmē, ka ikvienai izglītības iestādei ir jāizpilda noteikti kvalitātes kritēriji. Esmu droša, ka visi pedagogi un vecāki, neatkarīgi no tā, kurā Latvijas vietā viņi dzīvo, vēlas, lai bērni iegūst kvalitatīvu izglītību.
Aicinātu arī neļaut sevi ietekmēt ar skaļiem paziņojumiem, ka skolu tīkla optimizācija ir stāsts tikai par skolu slēgšanu un tikai par finansēm. Tas ir stāsts par kvalitāti un atbalstu, tieši tāpēc izglītības iestādes, kas nebūs izpildījušas kvalitātes kritērijus pēc izvērtējuma 2022.gada augustā, kopā ar pašvaldību varēs rast risinājumus, kā tos uzlabot. Regulējums paredz, ka pirmajā gadā - 2022./2023.mācību gadā - skola saņem brīdinājumu. Ja arī pēc kvalitātes kritēriju izvērtējuma 2023. gada augustā nav izpildītas kvalitātes prasības, tad 2023./2024.mācību gadā skola saņem 80% no valsts mērķdotācijas pedagogu darba samaksas finansēšanai vidējās izglītības pakāpē. Savukārt, ja trešo gadu pēc kārtas, 2024./2025.mācību gadā izglītības iestāde neizpilda kvalitātes kritērijus, tad saņem 50% no valsts mērķdotācijas pedagogu darba samaksas finansēšanai vidējās izglītības pakāpē. Četrus gadus neizpildot kvalitātes kritērijus, izglītības iestāde zaudē valsts finansējumu pedagogu darba samaksai vidējās izglītības pakāpē. Skolu tīkla optimizācija nav stāsts par slēgšanu slēgšanas pēc, tas ir stāsts par augstākas kvalitātes iegūšanu, vienlaikus samazinot izmaksas. Turklāt, šodienas nepaveiktais mājasdarbs izglītības kvalitātes nodrošināšanā, nākotnē var radīt ļoti smagas sekas kopējā tautsaimniecībā.
Skolu tīkla sakārtošana ir arī veids, kā sasniegt atbilstošu proporciju starp skolēniem un skolotājiem. OECD dati liecina, ka Latvijā ir viens no mazākajiem skolēnu skaitiem uz vienu skolotāju. ES vidējais skolēnu skaits uz vienu skolotāju sākumskolā nedaudz samazinājies no 13,6 2018. gadā līdz 13,5 2019. gadā. Viszemākie rādītāji reģistrēti Grieķijā (8,7), Luksemburgā (9,0) un Polijā (9,6) un Latvijā (9,2). Arī vidusskolas posmā Latvijā ir viens no mazākajiem skolēnu skaitiem uz vienu pedagogu – Latvijā (9,9), Igaunijā (12,4), Somijā (12,9)[1]. Skolēnu un pedagogu proporcija tiešā veidā ietekmē arī atalgojumu. Valsts finansējums uz vienu izglītojamo vidusskolas posmā Latvijā 2020. gadā bija 154 eiro/mēnesī, bet 2019. gadā – 143 eiro/mēnesī, kamēr Igaunijā attiecīgi 117 eiro/mēnesī un 113 eiro/mēnesī. Raugoties uz šiem datiem, rodas jautājums, vai tiešām esam tik bagāti, ka varam to atļauties?
To, kas ir nepieciešams solis pareizajā virzienā, apliecina arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas atbalsts, kas norādījusi, ka vienmēr atbalstīs konstruktīvas pārmaiņas skolu tīklā, tā optimizācijā un modeļu maiņā. Pašvaldību iesaiste, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus par dažādiem rīcības scenārijiem, rezultējās ar mūsu kopīgo sasniegumu – iespēju atgriezties pie klātienes mācībām. Tas vairo manu pārliecību, ka ar aktīvāku vietvaru iesaisti varam īstenot arī mērķi par kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību visā Latvijā.
Autore: Izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Anita Muižniece
[1] https://data.oecd.org/teachers/students-per-teaching-staff.htm