Akadēmiskā karjera ir būtisks augstākās izglītības politikas un prakses aspekts, kas ietekmē valsts konkurētspēju, tādējādi pārsniedzot augstākās izglītības cilvēkresursu vadības jomu. Labi izvēlētu, atbalstītu un motivētu akadēmisko darbinieku veiktais augstas kvalitātes akadēmiskais darbs ir būtisks augstākās izglītības iznākums. Tāpēc valstis konkurē, veidojot efektīvu cilvēkresursu politiku, kas atbalsta nacionālās un institucionālās augstākās izglītības stratēģijas un to ieviešanu, kā arī palīdz piesaistīt akadēmiskajai profesijai labākos un spožākus kandidātus gan no pašu valsts gan ārpus tās.
Latvijai ir “fragmentāra” pieeja akadēmiskajai karjerai. Tās aspekti ir attīstījušies vēsturiski un šobrīd kavē dinamiskas augstākās izglītības un pētniecības sistēmas attīstību. Svarīgākā problēma ir akadēmiskās karjeras dalījums uz pedagoģiju orientētā un uz pētniecību orientētā modelī, kas atspoguļojas divās atsevišķās likumdošanas kopās. Atsevišķiem akadēmiskajiem darbiniekiem šī amatu fragmentācija rada drīzāk darbu “portfolio” nevis vienu integrētu amatu un kavē panākt iecerēto pedagoģiskā un pētnieciskā darba vienotību. Darba pienākumu fragmentācija noved pie fragmentāras pieejas dažādiem cilvēkresursu jautājumiem, ieskaitot to, kā tiek risināti akadēmisko darbinieku līgumu un ar atlīdzību saistītie jautājumi.
Akadēmiskās karjeras fragmentācijas rezultātā institucionālajā līmenī veidojas sarežģītas cilvēkresursu situācijas un procesi, bet indivīdiem – it bieži – nestabilas situācijas. Kaut gan likumdošanā noteikti amati, minimālās algas un darba stundu diapazons pilna laika darbam, akadēmiskais personāls un institūcijas individuāli vienojas par darba slodzi un izrietošajām algām.
Akadēmiskā karjera Latvijā var būt atsevišķu amatu kopums, kas apgrūtina šādas karjeras plānošanu, kā arī kopumā mazina akadēmiskās karjeras pievilcību. Iemesls tam ir tas, ka visos akadēmiskajos amatos augstākās izglītības iestādēs (AII) ieceļ tikai uz sešiem gadiem. Prognozējamās karjeras modelis, kas pazīstams citās, arī kaimiņu valstīs, Latvijā nepastāv. Kaut gan akadēmiskajai karjerai Latvijā ir noteikts sākumpunkts, tās beigu punkts nav noteikts, jo nepastāv obligātais pensionēšanās vecums. Viedokļi par šo pieeju atšķiras, tomēr šajā situācijā AII ir grūti plānot cilvēkresursus, tas arī apgrūtina jauno akadēmisko darbinieku individuālā karjeras ceļa plānošanu. Kaut gan AII piedāvā dažādas darbinieku izaugsmes iespējas, tās ne obligāti aptver visas prasmes, kas nepieciešamas sekmīgas akadēmiskās karjeras veidošanai. Tas ir jo īpaši būtiski Latvijas fragmentārās akadēmiskās karjeras sistēmas kontekstā.